Kā nepalikt bez biksēm? Novēlējums Latvijas kultūrai jaunajā gadā

Ir sācies jauns gads ar jaunām cerībām un iespējām, kas varbūt ir iluzoras, ar centieniem tās piepildīt vai vismaz noticēt, ka kaut kas cits un citāds, jauns, svaigs, nebijis ir iespējams. Šis ir arī Raiņa un Aspazijas jubilejas gads – pagājuši 150 gadi kopš abu dzimšanas. Un kā katru gadu no jauna vismaz kāds laiks paiet, līdz apjaut, ka ciparu ziņā tagad ir jāraksta “2015”, lai arī reizēm roka automātiski velk galā četri…

Rainis savulaik rakstīja, ka vēlas dzīvot 200 gadu, un, šķiet, viņš nebūs kļūdījies – lai arī ne fiziski, bet viņš dzīvo, un dzīvo arī atmiņa par Aspaziju. Ik pa laikam abi rakstnieki tiek izvilkti kultūras saulesgaismā un apspēlēti dažādos variantos. Piemēram, Rainis daudz tuvāks tautai kļuva pēc tam, kad kāds aktualizēja fotogrāfiju, kurā viņš pozē peldkostīmā. Tad vēl Raini ir padarījuši arī par hipsteru, kurš minas uz velosipēda pa modernās pilsētas ielām. Aspazija varbūt ieguvusi taustāmi komiskākas nokrāsas, no vienas puses, iemiesojoties Baibas Sipenieces izskatā filmā “Rūdolfa mantojums” (2010), bet, no otras puses, vēl joprojām ir gana noslēpumaina un itin bieži tiek aizmirsta, tāpēc jubilejas gadā grāmatnieki un muzejnieki izdod viņas dzejoļu izlases, vēstules un viskaut ko citu, lai izglītotu tautu un atgādinātu par Aspazijas eksistenci it kā šķietami mūžīgajā Raiņa ēnā.

Ja godīgi, no visas tās ņemšanās ap abiem rakstniekiem metas nelabi. Ir kaut kā jāsaglabā vēss prāts un jāprot lavierēt starp piedāvājumu mudžekli, kurā galvenais priekšnosacījums ir – ja neapmeklē vai neskaties, vai nelasi, vai ja tev nav personīgu atmiņu par Raiņa daiļrades apgūšanu skolā, ar kurām padalīties sociālajos tīklos vai mediju blogu sadaļās, tad tu neesi nedz īsts, kārtīgs cilvēks, nedz patiess intelektuālis (vai vismaz kaut kas uz to pusi). Un tad, protams, vienmēr ir aktuāls jautājums par “gaismas nešanu tautās” – mums vēl joprojām sevi jāmāna ar domu, ka, kaut ko sarīkojot, VISI nu skries un skatīsies, zinās, kļūs gudri, un valsts uzreiz piedzīvos personīgo polu maiņu, viss nokārtosies, galvenais tikai kaut ko pateikt par Raini un Aspaziju… Tik jāatceras un mūsdienu fotogrāfiju apsēstajā laikmetā atliek vien apskatīties, ka šāda veida pasākumus apmeklē vieni un tie paši cilvēki (nez, kāpēc nedēvējam viņus par partybomžiem? Bet, jā, savējie savējos neapsaukā), tāpēc ik pasākums, kuram uzrakstīts projekts un kuram piešķirta valsts nauda, ir un paliek šaura loka ņemšanās un prieks pašiem par sevi. Un tā vien kopumā šķiet, ka patiešām – abu interesanto un unikālo rakstnieku tēls tiek noplicināts līdz vidējā latvieša uztveres līmenim tikai tāpēc, lai vidējais latvietis neaizmirstu divas no simts nacionālajām vērtībām, par kurām būtu vērts veidot enciklopēdiju, ko dāļāt pa labi un kreisi ministru vizītēs ārzemēs.

No vienas puses, pastāv iespēja kaut ko sensacionāli pārāku noplicināt un padarīt par reklāmtekstu, ar ko kādai megafirmai pelnīt kārtējos miljonus, kā tas nu gadījies ar Imanta Ziedoņa dzejoli… No otras puses, lepoties un uz katras krūzītes mājās vai paliktnīša lasīt Raiņa vārdus taču ir tik… tik… tik… Kā? Superlieliski un snobiski vai tomēr galīgi truli? Tāpat nekādi nevar saprast, vai viegli īstenojami flešmobi vai akcijas, kurās, novelkot bikses, var iekāpt sabiedriskajā transportā un izbraukt kādu aplīti, ir kaut kas ārkārtīgi “jauks” vai tomēr truls līdz bezgalībai. Te gan jāpiebilst, ka šāda veida pasākums Rīgas Satiksmes jaunās cenu politikas sakarā varētu iegūt lielāku simbolisko nozīmi, jo turpmāk tiešām, izmantojot Rīgas sabiedrisko transportu, burtiski varam palikt bez biksēm. Bet šogad pasākums gan notika, par cenu celšanu vēl neko nezinot, tāpēc šķiet, brīžiem vēlme pēc izklaides un kaut kā oriģināla apvienošanas izvēršas klauniskā parādē. Un šķiet, ka bieži vien kultūra tiek uzskatīta par pārāk nopietnu nozari, tāpēc to nepieciešams padarīt jautru un viegli uztveramu. Tā kultūra nereti tiek sakrustota ar izklaidi, un čiks vien sanāk. Ne prieka, ne nopietnības, tikai sekla ņirgāšanās, liekot par kultūras jaunumu uzskatīt operdziedātājas palikšanu stāvoklī vai Holivudas aktierpāra šķiršanos. Kultūrai ir jābūt nopietnai kaut vai tādēļ, lai tajā rastu kādu attaisnojumu dzīves jēgai, ja tāds ir nepieciešams. Nepietiek tikai ar virspusēju, aklu un neapstādināmu tiekšanos pēc publikas piesaistes un uzjautrināšanas jebkādiem līdzekļiem, nepieciešams arī prāts un zināšanas, ko varētu pielietot, lai uztvertu kopsakarības un saskatītu dzīļu apslēptos prāta dārgumus. Jau tāpat ir skaidrs, ka Latvijas kultūrvide tiek apbrīnojamā kārtā ierobežota no pašu kultūrproduktu radītāju puses, un tas ir pārsteidzoši tāpēc, ka visi zina, ko nozīmē totalitārisms, visi redz, kā rezultējās politiskais neprāts un tieksme pēc varas, visi redz, ko var nodarīt akls reliģiskais fundamentālisms… Cilvēki nav apjautuši, ka būt par mazu valsti var izrādīties liela priekšrocība. Mēs taču varam veidot sevi, kā vien vēlamies, mēs varam veidot savu kultūru plaši un inteliģenti bagātu, nevis iepirkt kinoteātros lētas un bezsmadzeņu filmas, nevis radīt viduvēju kultūras patērētāju, nevis pakļauties kādiem citu diktētiem noteikumiem. Šķiet, Igaunija ir sapratusi mazas valsts priekšrocības un iet savu ceļu neatkarības un brīvības izpratnē, pieņemot interesantus likumus vai paužot savu personīgo viedokli droši un bez kautrēšanās. Galu galā valsts pastāv tās iedzīvotājiem, nevis citu valstu vadītāju iespaidam.

Jaunajā gadā gribētos novēlēt Latvijas kultūrai:
– izvairīties no interešu konflikta kultivēšanas un izlikšanās, ka uz mums tas neattiecas;
– mazāku tiecību pēc nacionālā totalitārisma, vienveidīgu uzskatu producēšanas un norobežošanās pašiedomātās un pašradītās iedomības burbulī;
– izvairīšanos no vieglāku ceļu iešanas, pseidointelektuālisma radīšanas un virspusējības domās un darbos;
– nebūvēt kultūrēkas, kas nav domātas apmeklētājam un kuras ir vēlme padarīt par kultūrcietumiem.

Varbūt, tiecoties pēc kaut kā ārpus sevi, mēs šogad nepaliksim bez biksēm (ja vien tās nebūs jāziedo uz Rīgas Satiksmes izaugsmes altāra).

Autore: Elīna Kokareviča