Rektora vēlēšanas: mana ideja – dot studentiem vairāk lemšanas tiesības, sola Muižnieks
Par Latvijas Universitātes (LU) rektora amatu cīnīsies profesors Juris Borzovs un profesors Indriķis Muižnieks. Abi kandidāti publiski solījuši pārmaiņas Universitātē, kā arī cītīgi gatavojas 4.jūnija vēlēšanām. Profesors Muižnieks, kura kandidatūru izvirzīja Bioloģijas fakultāte, Humanitāro zinātņu fakultāte, Ķīmijas fakultāte, Ķīmiskās fizikas institūts un Kardioloģijas zinātniskais institūts, sarunā ar portālu “studentiem.lu.lv” sola studentiem Universitātē lielākās lemšanas tiesības.
Viņš arī dalās pārdomās par to, kā vajadzētu pārvaldīt Latvijas lielāko augstskolu, tostarp piedāvā risinājumus Torņkalna projekta kredīta atmaksai un “demogrāfiskās bedres” pārvarēšanai.
Ar Indriķi Muižnieku sarunājas delfi.lv žurnālists, LU doktorantūras students Filips Lastovskis.
Kāpēc studentiem, kuriem Satversmes sapulcē ir 75 vietas, 4.jūnijā vajadzētu balsot tieši par jums?
Tas ir arī izcelsmes jautājums, – pasniedzēji, kuri nāk no mazākām fakultātēm, ir atklātāki [Muižnieks pārstāv vienu no mazākajām LU fakultātēm – Bioloģijas]. Viņi ir gatavāki sarunāties ar studentiem un uzklausīt, un arī izpildīt viņu interešu izpausmes.
Ar studentiem, darbojoties zinātņu prorektora amatā un fakultātē, man ir bijuši kopumā ļoti labi kontakti. Biju gada fakultātes pasniedzējs, arī iegūta Latvijas studentu asociācijas balva “Gada studentu draugs”, tiesa gan, tas bija pasen. Savas darbības laikā vienmēr esmu atbalstījis tās studentu iniciatīvas, kuras tiešām vērts atbalstīt. Piemēram, zinātnes konkurss, studentu piedalīšanās dažādos izbraucienos, komandējumos, kas ir saistīti ar konferenču apmeklēšanu.
Mana ideja un doma, skatoties uz Universitātes tālāko darbību, ir dot vairāk vārdu un lemšanas tiesības studentiem. Ne tikai tāpēc, ka viņiem ir 20 procenti Senātā, 25 procenti Satversmes sapulcē, un, ne tikai tāpēc, ka viņiem ir veto tiesības. Doma ir sadarboties tieši
Gribētu, lai studentiem ir lielāka līdzdalība un teikšana Universitātei ļoti nozīmīgās darbības jomās – kultūras, sporta un sadzīves organizēšana. Tostarp, lai ir teikšana arī Universitātes kopējo svētku veidošanā, lai nav tā, ka tas ir šaurs pasākums tikai vieniem pasniedzējiem. Tas tieši attiecas uz studentu lomu Universitātes ikdienas dzīvē. Tamdēļ, manuprāt, būtu vērts atbalstīt mani.
Jums šķiet, ka studentu teikšana šobrīd sporta, kultūras un sadzīves lietās nav pietiekama?
Noteikti.
Kāpēc?
Principā iespējas iesaistīties ir, bet lemšana varbūt ir mazāka. Mums kaut kā tradicionāli ir iegājies, ka kultūra ir saimniecības direktora joma, sports ir administratīvā direktora joma, – es domāju izveidot vietnieka vai palīga posteni šiem darbības virzienam, kura tiešais pienākums būtu visciešākajā veidā mijiedarboties ar Studentu padomi, vai uzklausīt un ņemt vērā tās idejas.
Te arī būtu jautājums par studentu klubu darbību. Lai studenti nav tikai lietotāji, bet, lai viņi ir arī ir pasākumu veidotāji. Mijiedarbība gan neattiektos tikai uz minētājām jomām, bet arī uz studentu atbalstu sociālajos jautājumos, kā arī, kas ir ļoti būtiski, studentu līdzdalība studiju procesā – šobrīd, piemērām, vecāko kursu studenti, tā saucamie mentori, palīdz un veicina jaunāko kursu studentu mācības un sekmes, iekļaušanos Universitātes dzīvē. Tas ir arī svarīgi augstskolas kopējam prestižam, ceļš kā samazināt atbirumu, kas katru gadu rodas un vairākās fakultātes ir nepieklājīgi augsts.
Indriķis Muižnieks. Foto Toms Grīnbergs, LU Preses centrs
Kāds ir jūsu skaidrojums augstajam studējošo atbiruma procentam Latvijas Universitātē?
Dažādi iemesli, protams. Viens aspekts, ja neskaita tos studentus, kuri piereģistrējas, bet neatnāk, ir zināmais kultūršoks, kas rodas, no skolas sola pārnākot uz studiju vidi. Te ir lielāka brīvība, lielāka atbildība, bet šī atbildība viņiem reizēm nepietiek. Tāpat arī skolēnu līmenis – viņu sagatavošana skolās ir ārkārtīgi dažāda.
Daudziem pēkšņi izrādās, ka, piemēram, prasības matemātikā ir nepaceļamas, kādam citam varbūt trūkst prasmes eseju rakstīšanā. Mūsu pienākumus, ja reiz esam šos skolēnu paņēmuši, ir nevis uzreiz izmest, bet palīdzēt šīs prasības izpildīt.
Jūs piekrītat vai nepiekrītat pieņēmumam, ka stratēģija “demogrāfiskās bedres” laikā ar mārketinga paņēmieniem piesaistīt vairāk studentus vienlaikus samazina arī studiju kvalitāti?
“Demogrāfiskajā bedrē” mēs esam. Skolu beidz aptuveni 16 – 18 tūkstoši gadā, Universitātē uzņemam no jauna ik gadu kādus četrus vai piecus tūkstošus. Mums vienkārši ir jāpalielina sava pievilcība, savs piedāvājums. Jārāda skaidrāk topošajiem studentiem, kur viņi varēs atrast darbu. Plāns arī piesaistīt vairāk starptautisko studentu. Pamatā, protams, paliek Latvijas studenti.
Uzņemamam trešdaļu no visiem jaunajiem studentiem Latvijā. Esam nacionālā universitāte, un jāsaprot, ka diemžēl dažkārt nākas labot arī to, ko neiemāca skolā – tam šobrīd nākas veltīt vairāk laika, nekā tas darīts līdz šim.
Studentu skaita kritums nav viendabīgs. Vislielākais tas ir nepilna laika studijās, desmit gadu laikā šis kritums ir ap 50%. Acīmredzot ir vairāk jādomā, kā palīdzēt apvienot studijas ar darbu. Vēl neizmantots potenciāls ir sadarbība ar koledžām. Manā jomā tuvākā ir Olaines koledža. Viņi, koledžas absolventi, pēc tam aiziet uz vides inženierijas studijām tur kaut kur tālu uz reģionālajām augstskolām, bet ne pie mums, jo mums vienkārši nav viņu profilam, viņu darbībai piemērotas studiju formas.
Tāpat bēda ir maģistra studijās, pārāk maz pievelkam citu augstskolu studentus. Tā gan ir problēma visā Latvijas izglītības sistēmā, jo mobilitāte otrā augstākā līmeņa studijās praktiski nav paredzēta, lai gan visur citur pasaulē tā ir normāla prakse.
Indriķis Muižnieks. Foto Toms Grīnbergs, LU Preses centrs
Vai skolēni, lemjot par savu jauno augstskolu, izvēli izdara, domājot par universitātes kvalitāti, vai iekrīt uz pievilcīgiem mārketinga piedāvājumiem?
Nedomāju, ka mārketinga dēļ. Tam gan noteikti ir sava nozīme. Pirms kāda laika, runājot par mārketingu, dažas privātas augstskolas lika uzsvaru uz to, ka tām ir tualetes papīrs. Tas man šķiet… nu var jau kāds tā mēģināt, bet tik neizglītoti tie bērni arī nav.
Jaunieši kļuvuši racionālāki, tāpēc jādomā par piedāvājumu, kas pastāsta par turpmākajām karjeras iespējām. Protams, ir 10 procenti, kas jau bērnu dienās izlēmuši, par ko kļūs, bet tas ir krietns mazākums.
Pieminējāt internacionalizāciju. Jūs atbalstītu, ka maģistranti savus noslēguma darbus varētu rakstīt angļu valodā?
Mēs jau to darām, piemēram, bioloģijā noteikti.
To, manuprāt, neļauj Augstskolu likums…
Tas saistīts ar pamatojumu, kāpēc vēlas rakstīt svešvalodā. Ne jau tāpēc, ka iegribējās vienkārši, vai cilvēks neprot latviski. Ja ir plāns darbu starptautiski publicēt, tas gan ir labs iemesls, vai arī, ja, piemēram, darba vadītājs ir no citas valsts augstskolas.
Katrā gadījumā atbalstu šādas iniciatīvas. Šobrīd pat ir prasība Augstskolu likumā noteiktam procentam no studiju apjoma būt svešvalodā. Diemžēl to ne vienmēr paši studenti atbalsta. Piemērs no manas dzīves, kad vaicājām, vai vēlamies fakultātē inovāciju kursu angļu valodā, kas stiprinātu vispārpielietojamās prasmes, studenti ne sevišķi vēlējās.
Indriķis Muižnieks Latvijas Universitātes Akadēmiskā centra Torņakalnā pamatakmens un laika kapsulas ar vēstījumu nākamajām paaudzēm ielikšanas svinīgā ceremonijā. Foto: Toms Grīnbergs, LU Preses centrs
Runājot par jauno Torņkalna centru, atgādiniet, kāpēc LU, kurai ir centrālās ēkas telpas ekskluzīvā Rīgas centra daļā Raiņa bulvārī, ir jāpārvācas uz Pārdaugavu?
Ēka Raiņa bulvārī jau netiks mainīta, nekādā gadījumā. Cita lieta, ka Universitāte šobrīd ir izmētāta 50 vietās Rīgā, no tām deviņās notiek studijas. Šī saskaldītā vide traucē gan organizatoriski, gan saturiski. Zinātnes un studiju līmeņa interakcija Universitātē tomēr nepieciešama arī ikdienas līmenī.
Tāpat daudzas no studiju vietām ir nepiemērotas fakultātēm, tās šobrīd vienkārši ir pielāgotas. Piemēram, Ekonomikas un vadības fakultāte, kas atrodas bijušajā pasta ēkā, vai filoloģijas fakultāte [Humanitāro zinātņu fakultāte], kas atrodas vidusskolas tipa ēkā. Ģimnāzijas projekta būvēs atrodas arī ģeogrāfi un ķīmiķi. Tādās ēkās, grozies kā gribi, bet atjaunot visu nevar. Daudz efektīvāk ir būvēt jaunu ēku un no atbrīvotajiem īpašumiem gūt peļņu.
Šī jaunā projekta celtniecībai ņemts aptuveni septiņus miljonus eiro liels kredīts, pēc kāda plāna domājat to atmaksāt?
Tie ir seši miljoni eiro, seši miljoni ar kaut ko. Pirmkārt, jāsaka, ja gribējām piesaistīt 30 miljonu investīciju, tad seši miljoni bija jāiemaksā. Ja būtu šos sešus miljonus ieguldījuši vecajās ēkās, tad pazaudētu iespēju, vecās ēkas izmantot, lai daļēji paņemto kredītu nosegtu.
Esmu jau to teicis un minējis savā vadības programmā, ka pat visgrūtākajos laikos, ja negribat nogrimt, vismaz 10 procenti ir jāvelta attīstībai. No Universitātes budžeta, tā ļoti noapaļojot, tie ir seši miljoni eiro.
Ja no šī attīstības finansējuma katru gadu vienu procentu ieguldītu kredīta atmaksā, atmaksa ies uz priekšu. Ja jautā, no kurienes šie desmit procenti attīstībai nāks, manā sapratnē pamatavoti tā ir saimnieciskā darbība un bāzes finansējums zinātnei, kur daļa ir jāvelta arī infrastruktūras attīstībai.
Atvainojiet par tiešumu, bet neizskatās, ka Universitātes ēkas kāds ļoti gribētu pirkt un izīrēt…
Nav tik traki. Ja mēs paskatāmies, kā rīkojas Valsts nekustamie īpašumi, tad tā arī varētu šķist… Tas viss ir process, cenšamies darboties, piesaistīt profesionālu firmu. Interese par īpašumiem ir.
Tas, ka mēs līdz šim esam centušies uzturēt visu paši, tērējot saimniecības uzturēšanai desmit miljonus eiro… Tas man šķiet krietni pārspīlēti. Piesaistot profesionālu firmu, kas ar to nodarbotos, vajadzētu 20-25 procentus ietaupīt.
Ja no bāzes finansējuma zinātnei jau rēķināt arī daļu Torņkalnam, tad ticat, ka tas turpmākos gadus pieaugs?
Pieauga jau šogad. Protams, varam visu ko pārmest ministrijai, bet šī tendence ieguldīt vairāk līdzekļus bāzes finansējumam zinātnei ir. Tas, ka tas šobrīd varbūt ir nožēlojams… Ar studiju bāzes finansējumu tik labi nav.
Atgriežoties no sarunas par infrastruktūru pie studiju dzīves, kā Universitātei noturēt doktorantus? Eiropas finansējums vairs nav pieejams, tas droši vien ievērojami sakrīt ar doktorantu skaita izmaiņām.
Stipendijas nogrieztas pirmo gadu. 2014.gadā vēl dažas stipendijas iedeva, kādas desmit. Ar doktorantu skaitu gan korelē nedaudz, daudz vairāk tas attiecās uz aizstāvēto promocijas darbu skaitu – pie stipendiju saņemšanas vienkārši bija nosacījums, ja neaizstāvēsi, nāksies stipendiju atmaksāt.
Jāatceras, ka ne jau tikai stipendiju dēļ studē. Doktorantūra kļūst par masu izglītību, šobrīd Latvijā doktorantūrā kopā ir tik daudz studentu, cik pirms 100 gadiem Latvijā bija kopējais studējošo skaits. Tas nozīmē, ka nākotnē doktora grāds būs nepieciešams ne tikai doktora un pasniedzēja karjerai, bet, kā jau tas ir arī šobrīd dažās citās Eiropas valstīs, arī valsts pārvaldes jomā, tehnoloģiju kompānijās.
Šīs stipendijas, kas nereti bija pat 800 latu apmērā, saņēma arī nozares profesionāļi, kurus šāds piedāvājums, iespējams, piesaistīja tīri finansiāli. Vai tas nenozīmē, ka daļa no mūsu promocijas darbiem ir atrakstīti stipendijas dēļ? Daudziem no šiem cilvēkiem primārais droši vien palika darbs nozarēs.
Ja viņi ir aizstāvējuši darbus, tad jādomā, ka visas kvalifikācijas komisijas ir atzinušas tos par labiem. Teikšu atklāti, man šāda situācija nepatika. Arī personiski biju pret šo iespēju turpināt darbu nozarē, mans uzskats bija, ka, ja ņem doktorantūras stipendiju, tad jāstrādā ar pilnu atdevi, koncentrējoties tikai uz promocijas darbu.
Juristi un ministrija mums gan paziņoja, ka šāda iespēja, turpināt strādāt profesionālajā jomā, doktorantiem bija tiesiska.
Latvijas Universitātes zinātņu prorektors prof. Indriķis Muižnieks. Foto: Toms Grīnbergs, Latvijas Universitātes Preses centrs
Pēc studiju beigām fakultātes bieži nespēj doktorantus noturēt, algas ir ārkārtīgi mazas. Jums kā iespējamajam nākamajam rektoram ir risinājums?
Rektora uzdevums ir algu sistēma, kas šobrīd katrā fakultātē ir ļoti dažāda. Arī vecuma struktūras dažādas. Šobrīd ir skaidrs, ka algu līmenis Universitātē ir jāveido uz vienādiem principiem.
Ja domājam, kā piesaistīt jaunos, tad jārunā par šo attīstības finansējumu no budžeta, ko jau pieminēju, runājot par Torņkalna kredīta atmaksu. Tur būtu jāvelta kādi 2-3%, tad tie sanāktu 1,5 – 2 miljoni eiro gadā. Tas gadā kopumā varētu veidot atalgojumu 20 tūkstošu eiro apmērā uz vienu jauno pasniedzēju, kas iesākumam būtu ļoti pieklājīgi.
LU rektorus, kuriem beidzies termiņš, regulāri piemin kā kandidātus arī uz Valsts prezidenta amatu. Tā ir sanācis, ka šie cikli sakrīt – aptuveni mēnesi pēc rektora pilnvara termiņa beigām Saeimai jāvēl prezidents. Jūs nākotnē gribētu kandidēt arī uz šo amatu?
Rektoram, protams, ir reprezentatīvas funkcijas, bet ne tādas kā Valsts prezidentam. Valsts prezidenta funkcijas drīzāk ir simboliskas. Personiski augstu vērtēju prezidenta institūciju, taču man vairāk ir paticis darboties pašam. Es, protams, būtu priecīgs, ja nākotnē kāds teiktu: “Re, kur atkal viens atbrīvojies, vajadzētu par prezidentu!”, taču pēc gadiem labprātāk gribētu strādāt ar darbiem, kas sakrājušies zinātnes jomā.
Informācijai:
18. maijā plkst. 15.00 LU Mazajā aulā notiks rektora amata pretendentu publiskās debates. Tiešraide būs skatāma LU portālā.
Rektora vēlēšanas notiks 4. jūnijā plkst. 13.00, Raiņa bulv. 19, Lielajā aulā.