Rektora vēlēšanas: uzskatu, ka pirmās sacensības esmu uzvarējis, pārliecināts Borzovs
LU DF dekāns prof. Juris Borzovs. Foto: Toms Grīnbergs, LU Preses centrs
Strauji tuvojas Latvijas Universitātes rektora vēlēšanas, viens no prestižā amata kandidātiem profesoros Indriķis Muižnieks studentiem sola vairāk lemšanas tiesības, tikmēr viņa vienīgais konkurents profesors Juris Borzovs apgalvo, ja studenti patiesi Universitātē vēlas pārmaiņas, tad viņiem jābalso tieši par viņu.
Borzovs, kura kandidatūru kā vienīgā izvirzīja Datorikas fakultāte, sarunā ar portālu “studentiem.lu.lv” arī stāsta, kāpēc nebūtu uzsācis Torņkalna studentu pilsētiņas celtniecību, kā arī skaidro, kā vērtējama ātro kredītu kompānijas un Datorikas fakultātes līdzdarbošanās kopējā projektā. Borzovs arī uzskata, ka konkurencē ar Muižnieku viņš pirmās sacensības jau ir uzvarējis.
Ar Juri Borzovu sarunājas “Delfi” žurnālists, LU doktorantūras students Filips Lastovskis.
Sāksim sarunu ar to pašu jautājumu, kuru uzdevām jūsu vienīgajam konkurentam. Kāpēc studentiem, kuriem Satversmes sapulcē ir 75 vietas, 4.jūnijā vajadzētu balsot tieši par jums?
Kāpēc viņiem vajadzētu par mani balsot? Nu, ja viņi ir par pārmaiņām, tad viņiem būtu jābalso par mani, bet, ja viņi negrib nekādas pārmaiņas, tad par mani nevajag balsot.
Liktenis pasviedis pavisam svaigu piemēru. Iepriekšējā Senāta sēdē tika lemts jautājums par studiju maksu palielināšanu. Studentu padome kā tādu labas gribas žestu, un, lai studenti neliktu veto, paprasīja trīs lietas: angļu valodas mācīšanu visiem pirmkursniekiem visās programmās, turklāt pirmajā semestrī vispārējo angļu valodu, otrajā profesionālo. Otrkārt, studenti vēlējās ieviest prakses arī akadēmiskajās programmās. Treškārt, vēlējās studiju materiālu ievietošanu e-studiju vidē “Moodle”.
Vēl arī apsolījums, ka līdz 2018.gadam studiju maksa vairs celta netiks.
Man, kad šīs lietas tika prasītas, iekšēji sanāca smiekli, jo, piemēram, Datorikas fakultātē tās jau sen ir. Esmu paspējis izdarīt to, ko studenti tagad tikai vēlētos, lai izdara arī visur citur Universitātē – kaut vai tāpēc vien būtu vērts balsot par mani.
Minētais uzskaitījums gan nav ieviests tikai jūsu fakultātē, piemēram, e – studiju vide vairākās fakultātēs tiek aktīvi izmantota…
Jā, tas pastāv, bet stāvoklis gan ir ļoti dažāds. Akadēmiskajās programmas prakses gan citur nav. Vispār uzskatu, ka dalījums akadēmiskajās un profesionālajās programmās ir mākslīgs, bet nu tā ir saruna par likumu līmeni. Praksei būtu jābūt visur.
Publiskajā vidē viena no pēdējā laika aktuālākajām diskusijām, runājot par augstāko izglītību, ir obligātais militārais dienests. Vai vajadzētu to ieviest kā studentiem obligātu studiju kursu, varbūt kā izvēles, bet varbūt vispār šādu ideju neatbalstāt?
Man nav noteikta viedokļa šajā jautājumā. Kad es studēju, tad tas bija obligāti – viena diena nedēļā bija jāpavada militārajās apmācībās. Tā tas ilga trīs gadus, pluss arī divus mēnešus vajadzēja pavadīt karaspēka daļā. Neviens no tā nomiris nav, visi dzīvi. To, vai tam šobrīd ir liela nozīme, to, lai militārie speciālisti pasaka. Es tur nesaskatu neko traģisku. Igaunija ir, Lietuvā nebija, bet tagad ievieš – Latvija allaž bijusi kaut kur pa vidu.
Zināmā mērā tas ir arī publisko attiecību jautājums. Ja gribam, lai Amerikas puiši šeit atrodas un sargā mūs, tad kaut kas pašiem arī būtu jādara. Tas būtu tāds kā žests sabiedrotajiem. Nav jau arī slikti, ja kaut ko prot no ieročiem.
Vai, dzenoties pēc lielāka studējošo skaita un cīnoties pret “demogrāfiskās bedres” problēmām, mēs pa ceļam nepazaudējam studiju kvalitāti? Piekrītat pieņēmumam, ka uzņemam skolēnus ar arvien sliktākām sekmēm?
Tas ir hronisks un akūts risks. Tas gan nav radies pašlaik, bet gan kopš maksas augstākās izglītības ieviešanas. Tātad mēs šādā situācijā jau dzīvojam aptuveni 25 gadus.
Pirms daudziem gadiem tagadējās Latvijas teritorijā bija piecas, sešas augstskolas. Tagad ir 57 augstākās izglītības institūcijas, skaits ir teju desmitkāršojies, tas ir absurds.
Tad, jūsuprāt, šī masveida studentu piesaistīšana kvalitāti šobrīd ietekmē?
Es domāju, ka tas nav kritiski. Jā, ir vairāk naudas, bet līdzekļi tām pašam studijām vien aiziet. Vairāk studentu, vairāk jāmaksā lektoriem, un beigās tas slānītis, kas paliek Universitātei, nemaz tik liels nav.
Ķēpa jau ir citur. Studiju maksas, neatkarīgi no tā, kas maksā, ir ļoti zemas. Ir absolūti absurda situācija – Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pēc noteikta publicēta algoritma, kurš ir pietiekami saprātīgs, izrēķina, cik tad objektīvi maksā studiju vieta noteiktā zinību grupā.
Inženieriem viena summa, mediķiem cita. Tiktāl viss ir skaisti, bet pēc tam… pēc tam nāk valsts budžeta pieņemšana, un tad valsts saka, ziniet, mums tādas naudas tomēr nav, mēs jums maksāsim 85% no tā, ko paši esam sarēķinājuši. Tas ir absurds.
Juris Borzovs. Foto: Toms Grīnbergs, LU Preses centrs
Kā augstskolām pret šo absurdu cīnīties, kādas ir protesta iespējas?
Protestēt var visu laiku, bet kurš mūsu protestus… nu, kas ir augstskolas valstij? Politiķi domā par nākamajām vēlēšanām, valstsvīri par nākamajām paaudzēm, tā Bismarks teica. Bismarks bija valstsvīrs, mums valstsvīru nav.
Rektora amatam jūs izvirzīja jūsu paša Datorikas fakultāte. Profesoram Muižniekam ir krietni vairāk izvirzījumu, vai tas, jūsuprāt, Satversmes sapulcē arī palielina viņa izredzes uzvarēt?
Ne mazākā mērā. No publisko attiecību viedokļa Muižniekam ir priekšrocības, jo, kas nezina ievēlēšanas procedūru, domā, ka viņam ir piecreiz vairāk atbalstītāju. Paskaidrošu, kāpēc viņam ir vairāk izvirzījumu, un, kāpēc man ir mazāk.
Tāpēc, ka es diemžēl divas nedēļas pavadīju Krievijā “Erasmus” apmaiņā un man vienkārši nebija laika, lai izvirzījumu dabūtu vēl no kādiem citiem. Ja paskatāmies, cik Satversmes sapulces dalībnieku ir tajās izvirzījumu deleģējušajās struktūrās, tad Muižnieka kungam sanāk 40 balsis un man, protams, tad sanāk nožēlojamas astoņas.
Gan astoņas, gan 40 ir gandrīz vienlīdz tālu līdz nepieciešamajai 151 balsij.
Portāls “Delfi” bija uztaisījis balsošanu par abiem rektora kandidātiem, tur varēja noklikšķināt vai nu par mani, vai Muižnieka kungu, vai trešais variants, ka pret abiem. Protams, tie nav tie cilvēki, kas balsos sapulcē, bet, ja skatos rezultātus, tad uzskatu, ka pirmās sacensības esmu uzvarējis. Par mani vēl nesen bija 363 balsis, kas sanāk ap 47 %, kolēģim Indriķim sanāca ap 36%.
Prof. Juris Borzovs Datorikas fakultātes izlaidumā. Foto: Toms Grīnbergs, LU Preses centrs
Kopā ar Mārci Auziņu esat strādājis LU Senātā, esat redzējis viņu darbojamies rektora amatā. Kas ir viena lieta, ko jūs varat viņa darbībā uzteikt, un, kas ir viena lieta, ko jūs noteikti darītu citādāk?
Jā, abi esam senatori, bet kopā jau neesam strādājuši. Senātā tā nav kopā strādāšana. Rektors katrā gadījumā nav viens, viņam ir komanda – nevarētu visu paveikto pierakstīt viņam vienam. Ir daudz lietas, kuras es darītu citādi. Man tās ir sarakstītas. Ar to es negribu teikt, ka tās ir kaut kā nepareizi… nu, manā ieskatā ir nepareizi, bet ieskatiem jau ir jābūt dažādiem.
Tas, ko noteikti būtu darījis citādi, es Universitātes apmetni būtu taisījis tepat Rīgas centrā. Tepat Raiņa bulvārim ģeogrāfiskā tuvumā ir bez sava gala neaizņemtu ēku. Torņkalnu es nebūtu būvējis, to jau esmu prorektoram Muižniekam teicis neskaitāmas reizes. Esmu teicis to arī rektoram Auziņam. Kad viņu vēlēja uz otro termiņu, atceros, ka viņam teicu, ka vēl aizvien mums ir iespēja nesākt celtniecību. Tomēr tas nu ir izdarīts. Vai tas ir viennozīmīgi slikti? Droši vien, ka nē. Vai tas ir viennozīmīgi labi? Domāju, ka arī nē.
Te ir svarīgi divi momenti: pirmais – celtniecībai bija nepieciešams Universitātes līdzfinansējums, kas nozīmē, ka no Universitātes līdzekļiem bija “jāizrauj” septiņi miljoni eiro. Protams, ka mums tādas brīvas naudas nav. Bija jāņem kredīts bankā, banka arī deva. Banka ne ar ko lielu neriskēja, jo, ja arī Universitāte beigu galā nesamaksātu, tad kredīts būtu jāatmaksā Ministru kabinetam.
No bankas viedokļa tas ir drošs kredīts, bet no Universitātes puses tas gluži tā nav, jo tagad mums tie septiņi miljoni ir jāatliek atpakaļ. No kurienes? Var jau, protams, teikt, ka pārdosim atbrīvojušās ēkas. Jā, varbūt. Cik mēs esam jau pārdevuši? Laikam neko, jo izrādās pircēju nav. Pašlaik galīgi nav īstais laiks, lai būtu izdevīgi ēkas pārdot. Tas nozīmē, ka parāds mums būs jāpadzen uz priekšu cerībā, kad pienāks labāki laiki.
Pašreizējā parādu bedre ir aptuveni 10 miljoni eiro, tur ietilpst arī trīs miljoni, kas nāk klāt no iepriekšējā rektora neveiksmīgas darbības ar nekustamajiem īpašumiem. Tā ir problēma, un man nav atbildes, kā īsā laikā šo bedri aizbērt ciet.
Otra lieta, kas ir negatīva Torņkalna kontekstā, ir tā, ka, salīdzinot ar Raiņa bulvāra ēku, uzturēšanas izdevumi tur ir par aptuveni procentiem 50 lielāki. Tas man bija milzīgs izbrīns. Komercpasaulē esmu bijis 15 gadus, un šādus gājienus… tādi ved bankrotā ļoti ātri. Izrādās, ka Universitātē ekonomiskie likumi kaut kā nedarbojas, vai arī lēmumi tiek pieņemti ar kādiem pa visam citiem apsvērumiem.
Kas būtu tas, ko Auziņa vadībās laikā jūs novērtētu kā labi padarītu?
Nav nekā absolūti laba, tāpat kā nav nekā absolūti slikta. Labi varētu būt tas, ka fakultātēm ir ļoti liela brīvība, ļoti liela autonomija. No otras puses, varbūt, ka tādu brīvību nevajag. Ne velti Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas lozungā bija ar humoru teikts, ka pasaulei patīk, ka to nedaudz paregulē.
Nedaudz, bet tomēr paregulē. Mazs piemēriņš, kas varēja būt paregulēts vairāk – daudz runāts, ka pasniedzējiem, pētniekiem jāpublicējas prestižos izdevumos, kas, protams, ir ļoti pareizi, lozungu līmenī viss notiek, viss ir skaidrs. Taču gribētos redzēt arī kaut vai uz mazas lapiņas uzrakstītus ieteikumus, kā tajā zinātnē īsti ieiet.
Šobrīd publicēšanās pilnīgi atstāta katra indivīda paša individuālā pārziņā, nu, vai tas ir labi? Nu, nav labi. Un te parādās tas karogs, ko esmu pasācis vicināt: “par labāku Latvijas Universitātes pārvaldību”. Es jau nesaku, ka tā ir nekur nederīga, bet ir visai daudz momentu, kur varētu būt labāk.
2013.gadā izveidota “4finance” IT pētniecības stipendija, kur Datorikas fakultātes studenti var pretendēt uz finanšu atbalstu. Bijāt arī komisijā, kas šīs stipendijas pasniedz. Ātro kredītu devēju darbība Latvijā ir ļoti neviennozīmīgi vērtēta. Kā, jūsuprāt, LU tēlu ietekmē fakts, ka “4finance” sniedz šos līdzekļus jūsu fakultātes studentiem?
Es neko tādu neatceros. Jā, “4finance” stipendija, nu, ne stipendija… ā, stipendija. Tā īsti neatceros, man šķiet, ka uz tām neviens arī nepieteicās. Bija viens “4finance” finansēts projekts, tas bija tā dēvēto Jauno datoriķu skolas projekts, kur sagatavojām un izlikām internetā mācību materiālus, kas domāti cilvēkam, kurš programmēšanu sāk absolūti no nulles.
Jautājums gan par to, vai Universitātei vajadzētu sadarboties ar šādiem, iespējams, apšaubāmiem partneriem?
Pirmkārt, tīri juridiski, tā nav Latvijas Universitāte, kas sadarbojas, tas ir nodibinājums Latvijas Universitātes fonds.
Fonds nes Latvijas Universitātes vārdu. Varam precizēt, vai fondam vajadzētu sadarboties?
Nu, par to es nezinu. Jā, tas ir tāds morālas dabas jautājums. Mēs paņēmām to naudu un izdarījām labu darbu, kas ir sabiedrībai derīgs. Ja mums šīs naudas nebūtu, šo labo darbu nebūtu varējuši izdarīt.
Vai kāds morāli tīrāks mums šo naudu būtu iedevis? Diezin vai. Jāsaka gan, ka neviens pats cilvēks no “4finance” pie mums šeit tā arī neparādījās. Plānojām projekta atklāšanu, noslēgumu, bet viņi tā arī neatnāca. Dzīvē neesmu šos cilvēkus redzējis.
Ja jūs ievēlēs par rektoru, mēģināsiet Universitāti ievest pasaules vadošo rangu simtniekā?
Viens no maniem nedaudzajiem kredo ir iespējami augsta kvalitāte, bet esošo resursu ietvaros. Pati kvalitāte ir neizmērāma, vienmēr var būt vēl, vēl labāk, bet katrs solītis augstāk prasa arī lielākus resursus. Tā nav tikai nauda, arī cilvēku laiks, kuru gan beigās par naudu vien parēķina. Nu, lūk, tad paskatīsimies resursus.
Man ļoti patika rektora Auziņa intervija LTV ar Gundaru Rēderu, izņemot vienu lietu, ko, manuprāt, viņam nevajadzēja teikt. Viņš mēģināja pierādīt vai pamatot, ka kādreizējā apņemšanās iekļūt ranga simtnieka, nu, ir izpildīta. Nav izpildīta. Un nekad netiks izpildīta.
Reitings tā pastarpināti attēlo kvalitāti. Reitingos ļoti liels svars ir universitātes atpazīstamībai, aptuveni 40% no kopējā punktu skaita dod akadēmisko cilvēku aptauja. Katru gadu tāda notiek, man arī atsūta. Ļoti īsa anketiņa. Aptaujāti tiekot aptuveni 8000, tā vismaz reitingu veidotāji apgalvo. Tie būtiskie jautājumi, vai pat viens būtiskais jautājums, ir par to, kādas prestižas augstskolas jūs varat nosaukt. Tur prasa nosaukt tādas 30 augstskolas savā reģionā un 30 augstskolas vispār pasaulē. Tas īstenībā nav pat skaistumkonkurss. Tas ir konkurss uz atpazīstamību.
Es tur nosaucu Karnegī-Melona Universitāte (Carnegie Mellon University), Masačūsetsa, Berklija, Stenforda, jā, tie ir vārdi, bet es, piemērām, nevienā no tām universitātēm iekšā neesmu bijis. Stenfordai biju pagalmā reiz iegājis. Ko īstenībā par tām zinu? Man tās ir galvā, un, ja man 30 ir jānosauc, tad tās arī nosaucu.
Par šīm universitātēm runā, tās ir atpazīstamas, mums ir radies iespaids, ka tās šajos topos atrodas pelnīti. Īstenībā reitings noskaidro tikai vārdu. Kad varenajai Latvijai Universitātei salīdzinošā laikā varēsim dabūt to pašu vārdu, kas ir pirmajā simtniekā? Nekad mēs nevarēsim.
Runa ir par resursiem. Var jau eksministrs Ķīlis tur plātītes un solīt, vai prasīt, lai tur iekļūstam un sacenšamies ar Hārvardu. Fine! Iedodiet man tikai 10% no Hārvardas gada budžeta.
Hārvardas pamatkapitāls pirms pāris gadiem vēl bija 38 miljardi dolāru, tas ir vairāk nekā visas Latvijas valsts gada budžets. Iedodiet man līdzekļus un tad paskatīsimies, bet pašreiz varam sacensties ar līdzīga nodrošinājuma universitātēm. Kaut kādos lauciņos, pietiekami šauros gan, mums izdodas izspraukties.
Latvijas Universitātes 91. gadadienai veltīta svinīgā LU Senāta sēde. Foto: Toms Grīnbergs, LU Preses centrs
Kā ar svešvalodām? Jūs atbalstāt iniciatīvu, ka noslēgumu darbus studentiem vajadzētu ļaut rakstīt svešvalodās?
Es domāju, ka tas atkarīgs no studiju līmeņa, jo augstāks studiju līmenis, jo atbalstāmāk tas šķiet. Doktorantiem noteikti vajadzētu arvien vairāk to ļaut darīt. Pamatstudijās jāuzmanās.
Kā ar maģistrantiem?
Man tas nesagāgātu nekādas problēmas. Valodu jautājums atkarīgs arī no sagatavotības līmeņa skolas – jo līmenis būtu labāks, jo vairāk svešvalodas varētu atļauties arī Universitātē.
LU rektorus, kuriem beidzies termiņš, regulāri piemin kā kandidātus arī uz Valsts prezidenta amatu. Tā ir sanācis, ka šie cikli sakrīt – aptuveni mēnesi pēc rektora pilnvara termiņa beigām Saeimai jāvēl prezidents. Jūs nākotnē gribētu kandidēt arī uz šo amatu?
Tiešām tā ir? Laikam cikli sakrīt gan. Negribētu būt. Negribētu ļoti daudzu trūkumu dēļ. Pēc Maijeres – Brigas personības tipa man sanāk INTJ, ikviens internetā var paskaties šos tipus.
Mans ir relatīvi rets, tas piemīt aptuveni tikai 3% cilvēku. Pirmais burts I jau norāda, ka esmu introverts. Katru reizi ir sevi jāpārvar, kad jāuzstājas. Man nepadodas sarunas par neko, nepadodas tā saucamais small talk.
Un dzīvot četrus, vai astoņus gadus, pārvarot sevī šo pretestību… Nu, kāpēc gan man to darīt?
Informācijai:
18. maijā plkst. 15.00 LU Mazajā aulā notiks rektora amata pretendentu publiskās debates. Tiešraide būs skatāma LU portālā.
Rektora vēlēšanas notiks 4. jūnijā plkst. 13.00, Raiņa bulv. 19, Lielajā aulā.