Studentu iemīļotais Jānis Kreicbergs, kas SZF bibliotēku par otrajām mājām sauc jau astoņus gadus

Foto no privātā arhīva

Turpinot sēriju “Iepazīsti savu bibliotēku un tās bibliotekāru”, šoreiz lasiet par Sociālo zinātņu fakultātes bibliotēku un tās vadītāju Jāni Kreicbergu.

Jānis Kreicbergs par darbu bibliotēkā nav sapņojis ne bērnībā, ne studiju gados, bet gan gluži pretēji – vairākkārt apzināti no tā izvairījies. Taču nu jau astoņus gadus viņš vada Sociālo zinātņu fakultātes bibliotēku un savu darba vietu sauc par otrajām mājām.

Jānis ir ieguvis bakalaura grādu LU Sociālo zinātņu fakultātes programmā “Bibliotēkzinātnēs un informācija”, turpinājis studijas un saņēmis maģistra grādu, bet tagad raksta promocijas darbu par informācijas un komunikācijas pārslodzi un to ietekmi uz cilvēku darba veiktspēju.

Sociālo zinātņu fakultātes bibliotēka ir viens no Latvijā plašākajiem politikas zinātnes, socioloģijas un komunikācijas zinātnes specializēto informācijas resursu centriem. Bibliotēkā pieejami informācijas resursi arī bibliotēkzinātnes un sociālā darba speciālistiem. Sociālo zinātņu fakultāte dibināta 2000. gadā, tāpēc arī tās bibliotēka tiek uzskatīta par vienu no jaunākajām LU Bibliotēkas nozaru bibliotēkām.

Sociālo zinātņu fakultātes bibliotēka savā neilgajā pastāvēšanas laikā ir piedzīvojusi strauju krājuma un studiju vides izaugsmi – no viena kabineta līdz lasītavām divos stāvos, krātuve aprīkota ar liftu un mobilajiem plauktiem, kuru ietilpība ir līdz pat pusotram kilometram. Krājums pēdējos 10 gados ir palielinājies no 14 tūkstošiem līdz 45 tūkstošiem informācijas vienību. Bibliotēka ir saņēmusi dāvinājumā vērtīgo Kognitīvo zinātņu un semantikas centra bibliotēku, kā arī kļuvusi par Latvijā vienīgo Eiropas Komisijas nozīmēto Eiropas Dokumentācijas centru.

Darbs kā skrejceļš studentu izaugsmei un attīstībai

Studenti zina, ka, atnākot uz šejieni, vienmēr sagaidīs mājīga atmosfēra un laipni bibliotekāri. Jānis uzsver, ka teicama apkalpošanas līmeņa nodrošināšana ir viens no svarīgākajiem šī darba pienākumiem, proti, ikvienam bibliotēkas apmeklētājam jājūt, ka viņš ir laipni gaidīts un saņems palīdzību jebkurā brīdī. Tā ir arī lieta, kas Jānim darbā patīk un ir svarīga – iespēja palīdzēt. “Man patīk sajūta, ka esmu palīdzējis cilvēkiem atrisināt kādu problēmu vai vajadzību – sameklējis informāciju, grāmatu, ieteicis autorus vai avotus pētījumam. Dažreiz cilvēki ir pārsteigti, ka palīdzam no visas sirds. Bet vai tiešām citur attieksme ir savādāka?” jautā Jānis.

Runājot par to, kas darbā sniedz vislielāko gandarījumu, Jānis bez vilcināšanās atbild: “Sajūta, kas pārņem, kad redzi studentus un atceries, kādi viņi bija, nākot iesniegt dokumentus, un kādi ir izlaidumā, beidzot Universitāti. Tajā brīdī jūti, ka tavs darbs ir kalpojis cilvēkiem par skrejceļu izaugsmei un attīstībai.”

Bibliotēka mūsdienu tehnoloģiju pasaulē

Jānis spilgti atceras savu pirmo darba dienu LU Bibliotēkā un secina, ka astoņu gadu laikā daudz kas mainījies uz labo pusi. “SZF bibliotēka gadu gaitā ir krietni paaugusies – gan telpu, gan krājuma, gan aprīkojuma ziņā,” teic Jānis. “Daudz lasu un sekoju līdzi tehnoloģiju attīstībai pasaulē. Man ir lieliska iespēja pusdienot kopā ar fakultātes pasniedzējiem un pētniekiem, un, kad aizrunājamies līdz kādam jaunam tehnoloģiju pavērsienam un mūsu nākotnei, nonākam pie atziņas, ka labāk tālāk nerunāsim – paliek mazliet bailīgi,” viņš atklāj.

Daudz sasniegts arī tehnoloģiski – iespējama saziņa Skype, izveidota bibliotēkas mobilā aplikācija, ieviesta mākoņdruka un daudz citu inovāciju. Pieminēšanas vērts ir arī paveiktais darbs, lai atklātu iespējamu plaģiātu studentu noslēguma darbos. Jānis piebilst, ka viss sācies ar vairāku plaģiātisma kontroles programmu apskati sava maģistra darba ietvaros un turpinājies ar amatierisku darbošanos fakultātē, līdz tika izveidots praktiski visu Latvijas lielāko augstskolu vienots tīkls. Pašlaik sadarbojas deviņas augstskolas, kuru vidū ir Daugavpils Universitāte, Rīgas Stradiņa universitāte, Latvijas Lauksaimniecības universitāte un citas. Nesen noticis seminārs, kas bija veltīts vienotās sistēmas darbības pirmajam gadam. Tajā piedalījās arī augstskolas, kas vēl nav projektā, taču Jānis prognozē, ka daudzas tuvākajā laikā pievienosies. Viņš stāsta, ka sistēma ir attīstīta augstā līmenī. “Pārbaudes notiek automātiski, tiklīdz students iesniedz savu darbu, tas tiek pārbaudīts, un, ja ir pamanītas aizdomīgas sakritības, mēs saņemam paziņojumu un nododam to tālāk izvērtēšanai pasniedzējiem un informējam dekānu.”

Bibliotekārs studentam “savējais”

Jānis Kreicbergs. Foto no privātā arhīva.

Kamēr Humanitāro zinātņu bibliotēkā klīst leģendas par spoku, bet Zemes un vides zinātņu bibliotēkas telpās dzīvību ik dienu uztur ģeogrāfu mafija, Sociālo zinātņu bibliotēka ir kā pilnīgi cita pasaule – te ikviens tiek uzrunāts kā savējais, bez tam siltā un mājīgā atmosfēra mudina studentus pavadīt laiku bibliotēkas telpās līdz pat vēlai vakara stundai. “Mūsu fakultātē bibliotēka ir tā vieta, kur vienmēr ir gaišs, silti un mājīgi. Studentiem tā ir gan tikšanās, gan studiju vieta; dažreiz pat jokojam, ka jāsāk pieņemt rezervācijas galdiņiem, jo ir studenti, kas ļoti iecienījuši savu stūrīti – atnāk no rīta un paliek līdz pat vakaram,” stāsta Jānis.

Brīvo laiku velta ģimenei

Jānis ir dzimis rīdzinieks, taču brīvajā laikā viņš kopā ar sievu Gundegu, kas arī strādā Latvijas Universitātē, un trīsgadīgo meitiņu Lati labprātāk dodas ārpus Rīgas uz saviem laukiem. Jāatzīst gan, ka tas nenotiek ziemā, taču, kad ārā ir silts, viņš ar ģimeni cenšas turp doties katru nedēļas nogali. Laukos Jānis dara praktiskus, saimnieciskus darbus, pa dārzu gan nerušinās, bet atjauno veco māju, lai brīvajos brīžos ar ģimeni varētu izbraukt no Rīgas un atpūsties. Dārziņa viņiem neesot, taču ir daudz zāles, kas jāpļauj. Tas Jānim ir hobijs – darīt vienkāršus darbus, kur rokas kustas, bet galva atpūšas. Kā saka pats Jānis – ja ir mazs bērns, tad brīvā laika nav daudz.

Viņaprāt, svarīgākais bibliotekāra darbā ir pozitīva attieksme, tieši tāpēc arī pārējiem kolēģiem Jānis novēl izjust darbā gandarījumu, bet neiestigt profesionālajā pasaules uztverē. “Saglabāt profesionalitāti ir svarīgi, bet atcerieties, ka studentiem mūsu šifri, vietrāži, tezauri un statusi neinteresē. Viņi novērtē smaidu, patiesu vēlmi palīdzēt un sajūtu, ka bibliotekārs ir savējais.”

Teksts: Sindija Iesalniece, Lāsma Didrihsone